*

*

Man patīk cilvēki, kas saka, ko domā. Turpretim cilvēki, kuri domā, ko saka, izraisa manī aizdomas.

How i (allmost) killed my brother

Kā es gandrīz nogalināju brāli vakar.

Stāstiņš kopēts no viņa bloga. Par to, kā viņš vakardien slimoja.

“Purinos pa gultu no rīta, nespējīgs izkāpt laukā vai veikt vispār kaut kādas normāldarbības palūdzu māsai lai viņa no zāļu kastes atnes Remantadīnu, mūsu pašu letiņu izgudrotās pretvīrusu zāles. Izlasu instrukciju, un tur rakstīts, ka jādzer pa divām tabletēm trīsreiz dienā, bet ja ir pavisam hujova tad var arī visas trīs tabletes , trīsreiz dienā. Apmēram veicu galvā aprēķinus cik ātri gribu tikt kājās un atsākt pilnvērtīgu, gultai nepiesaistītu dzīvi, un tad arī izlēmu, ka jādzer visas 3. Tālāk diena norisinājās kā jau slimniekam pienākās, liepziedu tēja, visādas zāles, ingvera tēja, bla bla bla, nu jūs jau ziniet. Vienīgā fīča, kas man tad jau aizdomīgi likās, ka ik pēc piecām minūtēm vai pēc tējas krūzes man bija jāskrien uz tualeti čurāt. Apmēram kā grūtniecei, pat vārbūt trakāk. Nu neko, es pieņēmu, ka tas tāpēc, ka daudz dzeru, visu slikto drazu skaloju laukā, tā tam jābūtās, laikam. Bet tad pienāca brīdis, kad no vienkāŗšas vaļāšanās pa gultu pārgāju miega rēžīmā, tēja aŗī kādu laiku bija beigusies. Vēl pāris reizes uz tualeti un tā, migā iekšā. Un tad pēc kādas stundas vai divām es pamostos agonizējošās mokās, tik šausmīgi slāpst, mute sausa, rokas tirpst, kājas tirpst, pēdas rauj krampjos. Izlēmu, ka kaut kā ir jāpieceļās un jātiek uz vannasistabu, kur kaut vai no poda varētu padzerties. Pieceļos kājās, viens solis, otrs solis, un kaut kā nelāga pašsajūta, nu tā agonizējošā, reibst galva. Ķēros pie krēsla, bet jamais maita nav nemaz tik stabils kā gribētos, viņš rotē un šļūkā, kā jau biroja krēslam pienākās. Un tieši šai brīdī Krustaps attopas uz grīdas ar sāpošu seju un asiņojošu lūpu, apkārt famīlija , jautā jautājumus, kuri uz doto brīdi pilnīgi nav saprotami. Kaut kā atjēdzos un dabūju ūdeni, veselu glāzi vienā rāvienā izdzēru, tagad es zinu kā jūtās tie, kas bez ūdens pa tuksnesi blandās. Visiem uzreiz doma – šausmas, jāsauc ātrie un tādas muļčības, jo gripa principā mani jau aizrāvusi līdzi, bet tad māte paskatās kas man uz galda. Zāles kuru nosaukumu aizmirsu, kas stāv iekšā remantadīna paciņā. Reāli sanāk, ka es nevis izdzēru remantadīnu, bet redzi – kaut kādas mistiskās urīndzenošās zāles, kuru normālā deva ir 0.5 tab. – 1 tab. nevis 3 tabletes.  Varu pateikt, ka dehidrācijas izjūtas nav nemaz tik patīkamas un pūkainas.  Es vēl iedomājos, ka remantadīna vietā varētu būt vēl kaut kādas caurejas zāles, jē, tad šī slimošana izvērstos pavisam kļova.”

Ko lai saka? Lasīt vajag mācīties vai arī tagad man būtu jāsaka, ka tam, ka cilvēks spēj lasīt arī vārdus, kuri uzrakstīti nepariezi ar tiem pašiem burtiem tikai jauktā secībā. Hihiihihi…

Drag Me To Hell

Hei, hei!

Nupat kā noskatījos šausmu filmu “Drag Me To Hell”. Jāska, ka šausmu filmu cienītājiem patiks. Ir gan nejaukie skatiņi, gan ļoooti daudz negaidīto biedēšanas momentu, gan arī neredzētas un netipiskas detaļiņas. Protams, arī neizpaliek visklasiskākās šausmu filmu sižeta ogas. Bet kopumā tīri pat normāli. Enjoy! Filmas rullītis:

Desmitīši

Kādai sievietei Krievijā, pašai iepriekš to neapzinoties piedzima… DESMITĪŠI!

Links uz video šeit.

Silence

Viss ārā ir galīgi balts, galīgi pūkais un mīksts…Un tas pavisam noteikti ir tikai sniega nopelns. Prieks, ka ārā pa logu skats tik skaists, bet tomēr šodien man agru vai vēlu nāksies arī iziet laukā. Varbūt tad mans viedoklis mainīsies, kad sniegs būs līdz  ceļiem? Hm!

Pēdējās dienās kaisle bija varenaizņemta sieviete. Ziemai neraksturīgais raibums piemeklējis mani. Ir gan upši gan downši. Bet, ja mēs nāvi iemācamies uzlūkot kā pašsaprotamu, tad viss nemaz nekrāsojas tik pelēki. Mūsu diena reiz pienāks visiem… Un par to nemaz nav pat jādomā! Prieks, ka beidzot klāt ir pelnītā atpūta. Divas nedēļas pilnīgas rīcības brīvības. Plāni jau ir gan Ziemassvētkiem, gan arī Jaunajam gadam. Gan arī visādi mazie pasākumi šur un tur pie šā un tā. Prieks, kur tu rodies!

Šovakar plānoju doties pie tā vīrieša tur, tai Daugavas otrā pusē. Skatīsimies Bondu vai Oušenu… filmas, kuras rosina domāt viltīgi un ļooooti stratēģiski. Patīkami… visai patīkami.

Avatar

Šovakar kaisle bija uz kino. Uz filmu Avatar, kur tikai rītdien tiks izrādīta pirmizrādē. Visai privilēģi jūtos, ka dabūju šo filmu noskatīties jau šovakar. Un jāsaka – man patika, pat ļoti. Iesaku, iesaku un iesaku vēlreiz. Iesaku pat tiem, kuriem fantastikas žanrs nav sevišķi tuvs sirdij. Burvīgi skati, ko baudīt uz lielā ekrāna, 3D efekti šur un tur, skaņa, skaistums, KRĀSAS, tās pasaules burvība, sižets arī bija baiiiiigi okej, mūsdienīgi aktuāla ideja un veids, kā to pasniegt, dažādas atslēdziņas filmas gaitā, šur tur varēju arī asariņu nobirdināt…pat ļoti. Lieliski! Vienkārši lieliski… :) Īstākā bauda acīm.

P.S. Ja skaties, skaties kinoteātrī.

Really

Labasrītas.

Man skan zarnu mūzika šorīt un tas ir kinda lieliski. Tirpas skrien un brien pār visu manu ķermeni. Love it, love it, love it. Pirmo reizi pa 100 dienām kā minimums jūtos izgulējusies. Un neiešana uz skolu ļoti labi atmaksājās…

Bet skats pa logu. Viss skaisti sasnidzis. Meža kokus pārklāj bieza sniega sega, visa pļava balta un mirdzoša. Un galvenais – spīd saulīte un viss vizuļo. Šādos brīžos patiešām mīlu to, ka dzīvo nevis Rīgas centrā, bet gan tās rajonā. Dievinu dabu.. nevaru bez tās. Urbanizācija nav gluži mans lauciņš. Kaut gan visi apstākļi mūsdienās spiež uz to, ka izdevīgāk dzīvot lielpilsētas centrā.

Šovakar dodos uz filmu Avatars un sēdēšu starp svešiniekiem un domāšu, vai arī mani uzskata par dīvaini, kas iet viens uz kino. Bet kopumā tas ir visai mīlīgi. Šodienai plāns līdz kincim, ieviest nelielu kārtibu istabā, pamācīties tālāk to vienu dziesmu un vienkārši chill…

Deja

Nogurums spiež uz sejas. Bet pirmā vieta @ the dance contest godam nopelnīta. Lepna par sevi, lepna par saviem kolēģiem… Tā bija lieliska Ziemassvētku dāvana pašiem sev. Vēl jo vairāk, ka neviens noteikti neticēja, ka to spēsim.

Pēc tam a little afterparty… un tagad man acis lipt līp ciet.

Dažkārt

Dažkārt…
Man neparasti tukšas ielas ir apkārt…
Neviena soļa, neviena sirdspuksta.
Saproti.. agrāk es vienmēr dabūju to, ko vēlos.
Žēl tikai, ka es vienmēr gribu, ne vēlos.
Un arī zināt, ko gribu es nezinu, vēl sliktāk –
Es sapņoju par to, ko gribu.
Sapņoju par daudz…
Sekundēm, minūtēm, pat stundām ilgi.
Sapņoju ar acīm vaļā.
Dažkārt viena, zaļu koku un aukstas vēsma ieskauta,
Dažkārt… cilvēku drūzmā, baidoties, ka mans sapnis nepazūd …
Starp cigarešu dūmiem un izdzertajām alus krūzēm,
Skaļiem kliedzieniem un mūzikas reibinošās melodijas.
Dažkārt klimstu apkārt pa tumsu kā atslēga bez slēdzenes.
Bet vai tāpēc jūtos vientuļi?
Pat ja kaut pilīte skumju rit manās asinīs,
Uzreiz pārvēršu to melanholijā,
Kas apvij manu sirdi, garu un pat veselo saprātu.
Viss tiek pārklāts ar violetu dūmu tīklu un
Pilīte skumju pārvērš manas asinis par smaragdzaļu eiforijas varavīksni…
Un es lidoju… lidoju virs tām pašām tukšajām ielām,
Virs zaļo koku segas, lidoju aukstās vēsmas pavadīta,
Lidoju caur cigarešu dūmiem, lidoju virs cilvēku pūļiem,
Reibinošās melodijas un skaņo saucienu apdullināta.
Ar mani ir vien mana melanholija, mana eiforija,
Es jūtos piepildīta, tāpēc saku, ka dažkārt…
Dažkārt man neparasti tukšs visapkārt.

/kaisle/

(Vispār šis dzejolis tapa oktobra vidū, tad, kad galīgi vīraks piedūmoja manu istabu, reibināja tā, ka galva griezās, sveču gaisma sildīja un mūzika valdzināt valdzināja.)

Vakars…vakariņš

Tēja, siera čipsi, dīvaina, sen neklausīta mūzika un parādu pildīša. It’s payback time! Ha @ shool.

Mans ķermenis un gars(ļoti!) smeldz pēc miega, morālais pagurums iestājies, bet kaisle ir meitene ar mugurkaulu, tāpēc nemaz neļaujos noliekties kā smilga vējā… pie zemes. Pareizi darīt ir darīt tik, cik vari. Tā varētu būt… bet varbūt nogurumu izraisīja man divu dienu superīgas ballītes apkārt ar draugiem. Lieliski, vienkārši lieliski. Šādi pasākumi manā dzīvē vienkārši ļauj apzināties – jā, es esmu jauna, jā… man tik daudz vēl superīgu piedzīvojumu priekšā.

Viss sākās jau piektdien. Vakarā satikos ar trim no četriem žaketēm, un tad bija ieplānoti divi koncertapmeklējumi. Pirmais Mikusa trešais koncis @ Route 66, kur salīdzinot ar RnR bija vienkārši pavisam(!) cita atmosfēra. Panki, šaurība, haoss… bet visā visumā viss bija lieliski. Mikus ar grupu Kaunums un Dubultzods malači. Tur satiku dažas pazīstamas sejas… un mums pievienojās Evita – mana botāniskā dārza māsa. Jebkurā gadījumā, bišķi vēl uzskavējāmies tur, pēcāk devāmies uz nākamo konci Rebel Riot @ Rock N Riga. Arī malači! Arī lieliski! Un Skid Row – get the fuck out man ļoti patikās. Kārtējais labais mošpits, vēēēēl vairāk satiktu pazīstamu seju un vēl visādi krikumi, kas manu vakaru darīja lielisku. Naksniņas noslēgumā MC un tad jau garais ceļš kāpās jebšu ejam uz Mežciemu. Lieliski, vienkārši lieliski! Pietrūkās ilgi man tomēr šie Vecrīgas vakari, kas bija tik ļoti mīļoti vasarā. Atsauca tik daudz pozitīvu atmiņu prātā, ka man ir pilnīgs štimmlungs saraut pēdējo nedēļu visur, kur tā saraujama. Bet tad sekoja sestdiena… rīts iesākās lieliski, izgulējos, tad ar vīrieti skatījāmies Family Guy un barojāmies. Braucu pa taisno uz centru satikt divas no 6 beibēm. Devāmies pie Zanes… Viss bija lieliski! Neko pielikt, neko atņemt. Sanācām atkal visas sešas kopā un nodevām pa riktīgo. Vienkārši hardcore. Prieks, ka man ir tādas draudzenes, prieks, ka varu ar viņām tik ideāli pavadīt laiku!

Svētdienas rīts mums visiem nesa mazu pārsteigumiņu – sniegu. Āāāāā!!! Visu dienu manās acīs vizēja maza bērna dzīvesprieks, acis spīdīgas kā zvaigznītes debesīs. Un sniedziņš… tik jauks, perfekta konsistence, lieliska līpība. Un nekūst!!! Dzirdiet? Nekūst! Bet līdz ar sniega parādīšanos bija arī mazs misēklis – ziemas zābaki, kruu man nebija. Tāpēc vajadzēja iegādāt. Ar kedām un vieniem plāniem zābakiem vien neizdzīvos. Tāpēc nopirku “ašo variantu”, pēdiņu. Un šodien tik laimīga drasēju apkārt. Lēti, SUPERĒRTI, superviegli, SILTI un izskatās arī tīri mīlīgi. Labs pirkums, kas nopirks. He!

Absurda man sķiet dažādu cilvēkus rīcība. Pieaugušu cilvēku rīcība, kuru rīcībai jābalstās uz profesionāliem faktoriem un uzskatiem, pieredzi nevis mazu bērnu ietiepībai un muļķīgām rakstura iezīmēm. Bērnudārzs! Apnikusi man tā čīkstēšana. Apnicis, ka man spļauj sejā par to, ko neesmu noziegusies. Un vispār… tas ir apncis vēl 29 cilvēkiem. Bet ko nu par to! Nāks Jaunais gads… varbūt cilvēki iemācīsies šo un to no savām kļūdām, šo to sapratīs un šo to labos.

Bet vispār ed tagad nodošos pienākumiem.. Arrrivederči!