Oh,boy,oh,boy! Tagad varētu tik daudz kā forša padarīt, ja vien miegs nenāktu. Viena kafija… to visu varētu aizskalot, bet līdz ar to arī mana miega iespējamību no pulkstens ~ 2:00-4:30 naktī. Nepatīk neiemigt.
Šodien tāda tīri awesome diena:
Pašpārvaldē sakārtojām daudz maz lietas, izdomājām Valentīndienai superīgus pasākumus un idejas, kuras piektdien tiks realizētas.
Es tiku iecelta komunikāciju/izglītības vadībā.
Dejošanā gāja kā parasti – forši. Un šis vienmēr, vienmēr, vienmēr būs plus.
Nopirku zečes, tagad jāisteno plāns, lai tās uzlabotu.
Visus mazos, riebīgos darbiņus izdarīju ātri un bez lielas piepūles.
… beidzot atpūta. Vakars, miers, tēja, svece un seriāls.
Nedēļas nogale un pusnogale pavadīta uz goda. Ceturtdien ar savu vīrieti un trešo mūsu trio apvienības osļiks dalībnieku pavadījām, normāli chillojot un skatoties soath park, kas vispār ir really smieklīgi, pat tad, ja tās sērijas bija kādu laiku atpakaļ redzētas. To pašu piektdienu pavadīju lieliski. Un vakarā devos uz dārgās Miss Agy dzimšanasvārddienas svinībām. Wōōō!! Ļoti jauki, ņu, ļoti jauki. Un tāpat arī šis rīts pavadīts ar savu mīlīgo lellīti.
Man ir tiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiik daudz jaunu plānu, ko darīt, kur iet… ballītes, idejas, pasākumi, plāni. Elle jāāāāā!!!
Prieks, ka dzīvē notiek tā, ka laiks mums parāda tos cilvēkus, kas mums ir apkārt un nekur nepazūd. Es dieeeeevinu pavadīt laiku ar saviem draugiem un,un vīrieti. Tas ir lieliski! Makes me feel alive.Draugi ir viena no lielākajām motivācijām dzīvot.
Ārā laiks ir vienkāršifan-tas-tisks!!! Saule, sniegs, svaigais gaiss. Pilnīgi vai asariņa birst…Hihi! Pēdējās dienas man kaut kā aizrit it kā vienkāršā dienas ritmā, bet tomēr ir katrā dienā, katrā minūtē un sekundē kāda odziņa, kas padara šīs dienas vieglākas un jaukākas. Vienkārši atpūta un prieks.
Šīs dienas hīts un, un.. kadrs iz filmas. Hot! Hot! Hot:
Vakardien tika izdarīts labs darbiņš. Apsveicām Aneti viņas 18, tika izdzerta šampja glāze taisni pirms sporta un viss visā visumā jauki un mīlīgi. Pārējā dienas daļa tika pavadīta kopā ar savu brandžu, spēlējot wii, un atpūšoties. Vakarā neizpalika arī manis iemešana sniegā, kā arī es mācījos salto, kas gan pagaidām man īsti vēl neizdodas, bet kā zināms – practice makes perfect.
Šodienas atziņa:
Doma par to, ka esi bastotājs, nav īsti lieliska, betfakts, ka esi ārā, brīvībā, dzīvojot nevis eksistējot un kvernot klases telpā, tā ir īstā sajūta, kas man parāda, kas jādara. Prāts tā vien sauc… Meties uz tuvāko izeju. Un prātā atskan:”RUN, FOREST, RUN!!!” … un ziniet ko? Es klausu!
Sniegotas un saulainas jums šīs dienas… Ja vēl neesiet izlēkājies un izvārtījies pa sniega kupenām, tad iesaku to darīt,
Es tikko sāku rakstīt dzeju… Un sapratu, kāpēc. Man laikam joprojām kaut kas sāp. Un pēc maniem aprēķiniem, svētdiena ir galā. Lai gan rīts vienmēr gudrāks par vakaru. Lai gan pirmdienās es bieži vien ieslēdzu sev “rainy days and mondays” by the carpenters noskaņojumu… Un, jau deviņas minūtes ir pirmdiena.
Šobrīd man ir mazas pārdomas…Kāpēc cilvēki vienmēr slēpjas aiz barjerām un sienām, ko paši rada. Daudzi uzskata, tas ir, lai pasargātu sevi. Daudzi uzskata,ka tas ir tikai tāpēc, lai redzētu, kurš ir apņēmies nojaukt šīs sienas. Bet ne tikai par sienām iet runa… Un principā.. runa nekur neiet. Ikreiz, kad mūs kāds sāpina, mēs uzaudzējam čaulu. Tādu biezu un ķepīgu. Dažkārt pretīgi liekas ķerties tai klāt un izurbties cauri. Bet citkārt atkal šķiet, ka šī čaula ir kā rafaello. Kokosrieksti un vafelīte, vidū maiga mandeļu sirsniņa. Es gribu lāpstu, kas spētu nojaukt jebkuru pasaules sienu, jebkuru piķa sienu, jebkuru rafaello čaulu. Es gribu to nolādēto mandeļu sirsniņu… Tikai un vienīgi sev. Jo es zinu, ka es spēju viņu glabāt un sildīt, un ar to nekas slikts nenotiks. Es zinu, ka māku nosargāt.
Bet vispār… Mani uz šīm domām uzvedināja xx – shelter dziesma, kas mani skumdina. Pietiks!!! Eju lasīt un gulēt.
“I find shelter, in this way
Under cover, hide away
Can you hear, when I say?
I have never felt this way
Maybe I had said, something that was wrong
Can I make it better, with the lights turned on
Maybe I had said, something that was wrong
Can I make it better, with the lights turned on
Could I be, was I there?
It felt so crystal in the air
I still want to drown, whenever you leave
Please teach me gently, how to breathe. “
Pietiks sevi muļķot. I’m not the morner type… Hihi! Arlabunakti. Man iedvesma ierosījās rokās… Tāpēc iešu pamācīties Le Guitarrr. Nighy Night, dudes and gals.
P.S. Beidzot interneta perverti atradīs kaut ko priekš viņu actiņām arī, ņemot vērā, ka bieži vien mani atrod, meklējot googlē “kaisle”, “kaislīgi foto”, “kaislīgi stāsti”, “kaisle apakšveļa”, “kaislīga nakts”, “kaisle starp vīrieti un sievieti” un tā tālāk. Good luck, guys! ^_^
Man ir ļoti dīvaina sajūta. Tā nav ne slikta, ne īsti laba. Tāda jocīga… kā caurums. Tāpēc es sāku domāt par to, no kurienes tā nāk. Pirmais variants varētu būt tāds, ka šodien ir svētdiena un miera diena, tāpēc es brīnos, kāpēc es nedīdos kā ierasts. Drīzāk gan domāju un esmu pamatīgi aizsapņojusies par to, kā būs vasarā, pavasarī. Otrais variants ir tas, ka kaut kas uztaisījis manā lieliskajā every-day omā pamatīgu robu, un katrs sīkumiņš, kas man iepriekš ikdienā sagādāja prieku, tagad izkrīt laukā pa to robu no manas sirds. Tāds kā aukstums, tādas kā bailes. Tas nebūs uz ilgu laiku, un es zinu, kas to var ārstēt. Vienīgais, ka šodien… šodien jūtos tā dīvaini.
Ilgāku laiku kaisle neko šeit nebija rakstījusi, iespējams, tas tāpēc, ka viņai nemaz, nemaz nepietrūka īsto kaislību un pat meksikāņu drāmas. Vienu vārdu sakot – spalvas pa gaisu!
Man ir jāatzīstas. Esmu… es… es esmu atkarīga no sāpēm. Jā, jūs dzirdējāt! Nevis no saldējuma, interneta vai alkohola, bet gan no sāpēm. Jau kādu laiku man tas bija skaidrs, bet vakar atļāvos par šo lietu runāt ar Līvu. Esmu atkarīga no sāpēm. Esmu tik ļoti pieradusi būt attiecībās un apstākļos, kur nemitīgi notiek kaut kas, kas mani sāpina. Un es to uzsūcu un pārvēršu labās lietās un sajūtās. Es zinu, zinu. Many of you might not understand. Tas ir aptuveni tā, ka es ar kādu ļoti sastrīdos. Un pēc tam manī ir tāāāāda iedvesma. Tā, it kā sāpes būtu mana mūza. Es to izlādēju dejojot, zīmējot, fotogrāfējot, spēlējot ģitāru, rakstīt, ō, jā… tas viss ir tīrākā improvizācija. Sāpes man nes iedvesmu. Sāpes man iemāca saņemties. Sāpes man iemāca… dzīvot.
Turklāt… Aizvakar es sapratu, ka brīžos, kad šķiet, ka nav neviena paša, ar kuru parunāties, kaut kur no dzīlēm parādās kāds, ar kuru Tu nekad nebūtu iedomājies izrunāties. Kāds, kurš ir blakus grūtā brīdī. Hehe! Un vispār diezgan ironiski. Jo tas ir tāds kā Mērfija likums. Kad esi sūdos līdz ausīm, palīdzēs tas, uz kura draudzību Tu nebūtu nekad gaidījis, bet, kad zeli un plauksti laimē, šis cilvēks ir neitrāls un kaut kur, kamēr Tev apkārt lidinās vien pareizie cilvēki un draugi.
Biju domājusi, ka šī nedēļa paskries vienā priekā. Bet jāteic, ka bija gan prieki, bija gan bēdas. Un rītdien jau pulkstens 15:20, līdz ar zvana skaņām, es atplaukšu smaidā, jo klāt būs brīvdienas. Ļoti oficiāli un ļoti lieliski forši. Svinēsim Kārļa vārda dienu @ Pagrabs ^_^ … Kā arī faktu, ka The Jackets 25. februārī uzstāsies rockbārā Rock’n'Riga. Lieliski… vienkārši lieliski!
“Es tagad iešu čučēt. Pamodini mani, kad būs piektdiena… Nē, nē! Vēl labāk – pamodini mani, kad būs pavasaris!”, teica Kitija savai mammai, sēdēdama uz koka kāpnēm ar skatienu, vērstu tālu tālumā…
Tieši tā.. Šī nedēļas nogale bija vienreizēja, par ko arī nemelo mans ķermenis: spranda no mošošanas īdz un smeldz, kājas no dejošanas vienkārši nekustās, tas pats attiecināms uz gurniem un arī rociņām. Bet kopskats awesome!! ^__^
Sestdienas dienu pavadīju laiski atpūšoties un pastaigājoties pa āru, kad laiciņš bija satriecošs, un jāteic, ka arī auksts. Tad pienāca vakars… Es safrišinājos, un devos pasaulē uz savu puiku konci @ DEPO. Jāsaka… lieliski. Es tiešām biju izbrīnīta par to, cik ļoti ir level up. Baigi fantastišš. Lepna meitene esmu! Pēc DEPO devāmies uz silto un omulīgo VIP lounge iekš Rock n Rīgas. Tur pabazārējām (patirgojāmies?), jā līdz kādiem četriem. Un tad visi sākā lēnām šķīst uz māju pusēm. Ārā bija tik briesmīgs aukstums, ka es negribēju iet uz Mežciemu. Tāpēc vajadzēja ar Zani atrast abām siltu vietu, kur patverties. Devāmies uz opiumu, padejojām tur līdz slēgšanai. Un tad uz Skandālu. Diezgan smieklīgi, ja ņem vērā, ka es neapmeklēju tādas vietas. Vēl smieklīgāk laikam tas, ka nekur man neprasīja dokumentus. Bet mūzika bija laba un arī tur nodejojāmies līdz slēgšanai un pirmajiem autobusiņiem. Tā nu beidzās mans Vecrīgas iekarošanas vakars ar pirmo autobusu mājās biju safe and sound mājās, zem sedziņas.
Ko lai saka? Kārtējā izcilā nedeļas nogale. I love them like that! Kad izklaides beigušās, jāpievēršas pienākumiem. Ciao!
Nu jā… Teikšu tā kā mana angļu valodas pasniedzēja: “Oh, i have caught a really bad cold.” Esmu mājās ar vienu astronimiski lielu piparmētru tējas un vienu milzīgu liepziedu tējas krūzi. Galīgi nezinu kā man izdevās saslimt. Laikam jau tad, kad biju nedaudz pārkarsusi savā saunistabā gāju laukā palīdzēt brālim filmēt dažas lietiņas un tad atkal iekšā un tad atkal ārā. Bet es slimot NEDRĪKSTU, jo sestdien ir žaketēm trešais koncis un, ja es nebūšu uz trešo,… Nē, tā nemaz nevar notikt. Tāpēc man pa šodienu ir jāveic intensīvais ārstēšanās kurss.
Man tagad miljons pozitīvu ideju prātā, skan ļooooooooti pozitīva mūzika. Gribās saķert galvu un dejot pa istabu, ahhh… What a wonderful feeling!!!
Gribās patiekt visiem, cik ļoti viņi daudz man nozīmē! Gribās visus apskaut un samīļot… Ahhh!!! Pozitīvs vibe lidinās man apkārt… šiuuuuu~~~~~~~~~ šiuuuu~~~~~~~~ … es zinu, ka jūs gan jau pazīstat šo pēkšņo nezin no kurienes nākušo sajūtu, bet tā ir tik pacilājoša un jauka! Jūs saprotiet, es zinu! Un man tā ir tagad… Daudz, daudz smaidiņu :)))
Diena pagāja kinda noiss… Prieks jau atkal par padarīto un šodien patiesi pelnīta atpūta. To nosvinu ar melno tēju ar pienu un medu, kā arī tādiem dīvainiem kviešu kraukšķiem, kas man asociējas ar bērnību un pavadīto laiku Kandavā pie Agates jaukās omes.
Bet par to bēru humoriņu… Šodien ar draudzeni apmainījāmies kādā cilvēku barīņā ar asprātībām iz sērijas “melnais humoriņš”. Divi stāstiņi, pirmais pieder viņai:
“Nesen man stāstīja viena draudzene, kad devusies uz bērēm. Viņai līdzi bija viņas brālis. Un jūs jau ziniet, ka bēru mielastā parasti atstāj vienu vietu brīvu radinieku galā, kur uz šķīvja ir salikta dakšiņa ar nazīti krusteniski, kas it kā ir domāts aizgājējam. Tā nu visi sasēžās pie galda…Arī māsa un brālis. Un tas brālis, ieraugot to tukšo vietu saka: Klausies, mās, kāds vēl nav atnācis, mēs nevaram vēl sākt mielastu.”
Un mans:
“Gadījums, kad ar brāli bijām pavisam mazi neprašas. Gribējām pārsteigt mammu viņas dzimšanas dienā ar ziediem. Tāpēc pamodāmies pirms viņas un abi aizgājām uz veikalu pēc viņas mīļākajām puķēm – neļķēm. Kā nu gadījās kā ne, esot puķu veikalā bija aizmirsies, vai jādāvina pāra skaitlī puķes vai nepāra. Nolēmām, ka pāra. (Neveiksme, jo pāra skaitlī ziedus ierasti nes uz bērēm un kapiem.) Tāpēc katrs paņēmām pa divām vai četrām neļķēm. Kad es jau skaitīju naudu, brālis pieliecās pie manis un saka man: “Ātrāk, viņa drīz pamodīsies!” Es varu tikai minēt, ko ar to saprata pārdevēja.”
