Francūži un vārtrūmes

Pulkstens ir desmit : trīsdesmit septiņas. Mati izskatās pēc sprādziena spagetti šķīvī!!! Pēc vakardienas Vecrīgai nāksies atkopties… Un lūk to es saucu par traku ballēšanos! Joprojām jūtos a bit dizzy, bet in a good way… Un šeit ies viens skaists citātiņš, ko nesen izlasīju:

I don’t need a baby growing inside me for nine months. For one thing, there’s morning sickness. If I’m going to feel nauseous and achy when I wake up, I want to achieve that state the old fashioned way: getting good and drunk the night before.

Vārdu sakot – trakoti iztrakota naksniņa…

Par tādiem, kā mēs…

Here’s to the crazy ones, the misfits, the rebels, the troublemakers, the round pegs in the square holes… the ones who see things differently — they’re not fond of rules… You can quote them, disagree with them, glorify or vilify them, but the only thing you can’t do is ignore them because they change things… they push the human race forward, and while some may see them as the crazy ones, we see genius, because the ones who are crazy enough to think that they can change the world, are the ones who do.

Coma white

Labdien, tauta un lasītāji!
Kārtējo reizi secinu, ka nekas nenogurdina tā, kā jūra. Vēl secinu to, ka jūrā ir daudz mazu meža dīvainīšu ar nošļukušām apakšbiksēm, kas laikam raudulīgi izseko cilvēkus, lai paziņotu tiem par to, ka tiek aizņemts viņu spots. Šobrīd galvu nodarbina doma par to, ko darī tādu foršu, kas neprasa daudz enerģijas? Tai pat laikā būtu tik jauki vienkārši atgulties kādā no mājas 6 gultām un pasnaust veselīgu diendusu… ņam, ņam!

Sirsniņā man ir sāpīte, par ko vainoju sevi, jo nu jā… man ir izteikta tendence ievilkt sevi kaut kur un pievilkties pie tādiem cilvēkiem, kas nemaz, nemaz manu dzīvi nepadara vieglāku. Jeez Luiiz! Bet nu izejas no šī visa tā īsti nav, tāpēc es vienkārši mēģināšu dzīvot pēc teiciena – go with the flow… un cerēšu, ka viss saflowos man par labu.

Arlabunakti, manu mazo draudziņ!

Sapnis beidzās?

Vakardiena no kārtējās dreamy dienas pie jūras ar mūziku un velosipēdu un zilām debesīm, pulkstens piecos : piecdesmit astoņās pārvērtās par elli uz kādām 3 stundām. Bet tad… es izdarīju izvēli. Viena no iespējām bija noslēgties sevī, turpināt raudāt un iekāpt bedrē, kur gaidītu, ka kāds mani izglābs, līdz es vienkārši sapūtu, bet otra iespēja bija vienkārši saņemties, pasmaidīt un turpināt dzīvi!!! ^^

Uzminiet… es izvēlējos otro! Un vienkārši man priekšā atvērās tik daudz logu. Kā tajā teicienā: “Ja durvis ciet, kāp pa logu!”. Tagad es jūtos tik pozitīvi lādēta, gudra un gatava nākotnei un nelielai, nevainīgai spēlītei, kuras noslēgumā es paredzu, ka visi būs guvuši mācību un būs laimīgi. Un neviens nebūs zaudētājs!

Tagad gaidu savus party people, jo kas gan var labāk palīdzēt pārvarēt sirdssāpes, ja ne draudzenes? Cheers!

Hayling!

Dienas skrien kā aitas… un nekas arī tās necenšas savaldīt. Pārskats par šo nedēļu būtu: party party love party. Kamēr mammucis baudīja priekus Parīzē, es atpūtos ar saviem draugiem. Un īstenībā… viss ir tā baigi sireāli. Visa tā ballēšanās un eiforija, un cilvēki, kas to sagādā…

Vakar es sapratu, ka man ir labākās labāko draugu attiecības starp puisi un meiteni, kāda vien var būt. Tas ir kaut kas neraksturojams… un man škiet, lai labāk izprastu šo situāciju, nāksies vienīgi uzrakstīt stāstu vai arī turpināt izdzīvot notiekošo.

Whoa!

Pēlēka piektdienas diena… not so awesome!

Jāņi tika pavadīti superīgi… awesome!

Dažas dienas nopuvu mājās… not so awesome!

Andžas izlaidums tika nosvinēts uz pilnu klapi… awesome!

Vakardien nebiju RnR, bet gan tīrīju dzīvokli.. not so awesome!

Rītdien Jāņu afterparty… awesome!

Mani apčakarēja zip.lv… not so awesome!

Ietaupījās nauda… awesome!

… nu tā… man ir kalni un lejas! Un tomēr… es priecājos ^^

Is it…?

Always know if the juice is worth the squeeze.

Pietura “Centrālais tirgus”

Jā… jāsaka, ka es pati esmu izbrīnīta arī. Pulkstens nav vēl pat desmit, kad jau 80 % no manis sastādītā šīsdienas to-do saraksta ir izpildīti. Atliek vienīgi tas punkts, kurš bija zem jautājuma zīmes “pabeigt kleitu”, bet man ir tāāāāāds slinkums… Laikam jānogaida lielā iedvesma, līdz pulkstens desmitiem un tad jāskatās uz situāciju. Hehe!

“Darbs nav vilks, uz mežu neaizskries” (sliņķu top teiciens)

Pie šīsdienas skumjajiem novērojumiem ietilpst divas lietas:

1) No visas Rīgas… visām rīgas satiksmes pieturām, pēc manas pieredzes es varu teikt, ka pati skumjākā ir tieši centrāltirgus pietura. Kāda drūzma! Un nejau čigāni, alkoholiķi un lombardu patstāvīgie klienti mani skumdina, bet gan ubagotāji un tantiņas, kas visu dienu stāv kājās vai sēž uz aukstām akmens kāpnēm, cerēdamas, ka izdosies pārdot savus maisiņus, zeķbikses vai divus mazus puķīšu pušķus. Skumīgi! Vēl pie tā visa komplektā šodien nāca arī sieviete, kas bija puslīdz normāli ģērbusies, ubagoja pie tuneļa uz kāpnēm. Un tad viņa sāka raudāt… man palika tik skumīgi. Paldies Dievam atnāca autobuss un es devos tālāk.

2) Rīgas 1. slimnīcas drošības sistēma. Tur vienkārši var nākt un iet, kad viens kāds jebkurš sagrib vai negrib. Ne sargā, ne būdiņas, nekas nav! Vienkārši nāc un ej! Kas tā par drošību? Dažas māsiņas.. un pat paveicas, ja kādu atrodi. Pulkstens piecos dienā neviena nekur nav. Es jau smējos, ka mierīgi var atrast kādu palātiņu, kur neviens neguļ un pārlaist nakti, ja nav kur citur palikt. Par aplaupītājiem nemaz nerunājot… kamēr pacients mierīgi guļ pēc operācijas savā ērtajā (…šaubos) gultā vēl anestēzijas iespaidā, tikmēr kāds tā mierīgi var iesoļot viņa palātā un paciemoties makā vai smuki aizņemties telefonu. Šaka laka ding dong!

Labi… Iešu pieplakt kleitai!

Sieriņš “Kārums”

Labrīt! Esmu pamodusies… pulkstens ir jau pusdivi. Un ko esmu izdarījusi? Apēdusi pāris persikus un kārumiņu. Protams, nav jau tā, ka man būtu šodien daudz kas jāizdara, bet dažkārt pašai skumji paliek, cik gan ļoti izšķiežu savu laiku guļot tik nekaunīgi ilgi. Bet man patīīīīīīk!
Tagad atzīmēšu, ko man šodien jāizdara…publiski:

1) 1. slimnīcas 14. nodaļas apmeklējums
2) Vēderdejas
3) Jāuztaisa bildes mājaslapai
?) Jāpabeidz kleitu?

… paraugoties laukā pa savu milzīgo istabas logu, varu secināt vienīgi to, ka laikam vajadzēja paņemt lietussargu. Kaut gan mākoņi ir skaisti un es tiešām ticu, ka to īstā vieta ir debesīs, tur augstu, augstu gaisā, tomēr man nepatīk, ka viņi ir “manās” debesīs. Bet to man neizmainīt, tā kā jābeidz vien pukstēt un jaādodas izpildīt tas mazais sarakstiņš, ko pati nupat sastādīju!

Novēlu, lai Jums šodien nelītu! Ciao!

Metu izaicinājumu sev

Tagad blogošanu tīklā es mēģināšu, ja ne aizstāt, tad vismaz papildināt noteikti ar blogošanu kladītē jeb pierakstu dienasgrāmatiņā. Vakarnakts tapa pirmais ieraksts. Klades izvēle arī bija pagrūta. No visām biezo vāku kladēm, kas bija atrodamas manas dzīvojamās platības teritorijā, es izvēlējos mazu zaļu kladīti ar taureni virsū. Nedaudz gadījās aizsēdēties pie šīs kladītes, kā rezultātā… es aizgāju gulēt puspiecos, kad ārā jau bija gaišs un putniņi dziedāja. Mans bioloģiskais pulkstenis ir galīgi sajaukts! Man vajag mehāniķi!