Dažkārt…
Man neparasti tukšas ielas ir apkārt…
Neviena soļa, neviena sirdspuksta.
Saproti.. agrāk es vienmēr dabūju to, ko vēlos.
Žēl tikai, ka es vienmēr gribu, ne vēlos.
Un arī zināt, ko gribu es nezinu, vēl sliktāk –
Es sapņoju par to, ko gribu.
Sapņoju par daudz…
Sekundēm, minūtēm, pat stundām ilgi.
Sapņoju ar acīm vaļā.
Dažkārt viena, zaļu koku un aukstas vēsma ieskauta,
Dažkārt… cilvēku drūzmā, baidoties, ka mans sapnis nepazūd …
Starp cigarešu dūmiem un izdzertajām alus krūzēm,
Skaļiem kliedzieniem un mūzikas reibinošās melodijas.
Dažkārt klimstu apkārt pa tumsu kā atslēga bez slēdzenes.
Bet vai tāpēc jūtos vientuļi?
Pat ja kaut pilīte skumju rit manās asinīs,
Uzreiz pārvēršu to melanholijā,
Kas apvij manu sirdi, garu un pat veselo saprātu.
Viss tiek pārklāts ar violetu dūmu tīklu un
Pilīte skumju pārvērš manas asinis par smaragdzaļu eiforijas varavīksni…
Un es lidoju… lidoju virs tām pašām tukšajām ielām,
Virs zaļo koku segas, lidoju aukstās vēsmas pavadīta,
Lidoju caur cigarešu dūmiem, lidoju virs cilvēku pūļiem,
Reibinošās melodijas un skaņo saucienu apdullināta.
Ar mani ir vien mana melanholija, mana eiforija,
Es jūtos piepildīta, tāpēc saku, ka dažkārt…
Dažkārt man neparasti tukšs visapkārt.
/kaisle/
(Vispār šis dzejolis tapa oktobra vidū, tad, kad galīgi vīraks piedūmoja manu istabu, reibināja tā, ka galva griezās, sveču gaisma sildīja un mūzika valdzināt valdzināja.)
