Es tiko smējos tā, ka es aizrijos ar mušļiem savā mutē. Khehkekhekhe… Vārdu sakot skats tāds. Es mierīgi trallinos pa internetu un BAAAM uznāk iedvesma kaut ko uzrakstīt, un tad es ieslēdzu gaismas, atlocīju piedurknes, noslaucīju muti un man galvā sāka skanēt dziesma no Rokija “Eye Of The Tiger” un tas viss kopā lika man sasmieties, khe. Bet nu pie lietas…
Es kādu laiciņu jau šeit neko nebiju sa-postojusi, un tas tāāāāāpēēēēc, ka man bija dzīve un tad man bija brīvais laiks, ko centos izmantot, atpūšoties no Pasaules un interneta Pasaules, no cilvēkiem un no i-cilvēkiem. Notikumi un izjūtas, pārdzīvojumi un piedzīvojumi bija gana daudz, lai to visu neatcerētos uz sitienu un nesarakstītu šeit. Bet svarīgākais laikam bija tas, ka… es beidzot izgulēju ziemas miegu. Respektīvi – man bija aptuveni mēnesis, lai atpūstos un iztīrītu prātu, dvēseli un sirdi no tiem dīvainajiem cilvēkiem un apnicīgās vides ap sevi. Strīdi, baumas, ļaunas enerģijas, neveiksmes, rupji cilvēki un dažādas intrigas, kas riņķoja ap mani kā bites ap medu, khhhhhhhhhhhhhh… tas mani nogurdināja un man vajadzēja PROM. Es biju visur prom, bet galvenais, ka citur nekā tur, kur ir parasti. Jūs taču ziniet, kā ir … kad nogurst no vides. Un manā dzīvē nekad nav bijis iedomājams nekas ļaunāks par rutīnu, kas acīmredzot klusi un nejauki bija man pielavījusies. Phe! Tāpēc es atputo, uzvilku ziemas kerzus ar visrobaināko zoli, atvēzējos no visas sirds un……… BAM!!! Laukā no manas dzīves.
Pat nezinu, ko būtu svarīgi pieminēt. Vai to, ka pie manis bija sabraukuši rakstītām kamanām draugi, kurus man ļoti gribējās redzēt, vai ari to, ka man ir paaugstinājums dejošanā jau tagad, vai arī to, ka lieliski pavadīju laiku ar to un šito tad un ši-tad. Jūs ziniet… it’s my stuff. Tāpēc… tas ir tāpat, ka twitterī kāds uzraksta, ka viņam gribās dzert un… for the truth to be told – nobody really gives a shit, well… i don’t.
Vēl es nesen aizdomājos par cilvēkiem… Ne par kopu, bet par konkrētu tipu. Tādi, kuri Tev sakakā dvēselē, un pēc tam pavērš to visu tā, it kā tu būtu tas kakātājs (vai internetā tā drīkst runāt?). Jūs saprotiet? Tādi, kas izdara pāri Tev, un pēc tam dubultā liek Tev ciest. Un ikkreiz, kad Tu centies panākt viņiem pretī, viņi iespļauj Tev sirdī atkal no jauna un jauna arvien. Bet ziniet? Apnīk! Jo tas atver acis. Kad cilvēks bija licies skaists, tad tāds viņš vairs Tavās manās acīs. Viņš pazūd kaut kur starp melno pūli, starp tiem, kas nav Tev gluži patīkami. Un jo vairāk laiks paiet… jo vairāk Tu pamani, ka tas otrs ir mainījies. Un ne Tev vienam viņš nepatīk, bet veselam lērumam cilvēku. 70:30… aptuveni šāda ir attiecība. Un kas pat būtu mazliet riebīgāk? Ka nicināšana sāk šķist par pašsaprotamu. Un tieši tāpat kā Tu nicini cilvēkus, kas autobusā Tevi apčamda, tieši tāpat Tu sāc nicināt to, kas reiz Tev bijis tik tuvs un mīļš. Bang, bang, and you’re dead to me!
Šodien atcerējos pavasari, un līdz ar rutīnas ( Rūtiņas ) izsperšanu no savas dzīves, es… es ielaidu sevī pavasari. Ziniet? Es pastāstišu tādu lietu… Manī ir tāda īpašība, ka esmu tipisks dabas bērns (laikapstākļi, vēja stiprums, saules spožums, ūdens, zāle un zālīte – ar visiem šiem eju roku rokā). Tāpat arī ar gadalaikiem! Ziema ir mans “apgaismības” laiks, gluži kā sniegs, kas apsedz kailos kokus un zemi, tā es apsedzos ar tādu īpašu sedziņu, kas atpūtina mani, sagatavo mani pavasarim. Ziemā esmu uz pārdomām un pašizaugsmi vērsta, iespējams, pat melanholiska, bet ne ārpus robežām. Kad pienāk pavasaris… Pasaule, saturies! Es esmu… ROARRRR… Kā nesen pamodies lācēns, izbadējies iepazīt, saprast, izklaidēties, mīlēt un iemīlēties no jauna, priecāties un dejot, kliegt un raudāt, liekties un griezties, dziedāt un ahhh… VISS! Pavasarī es smaidu, jo es mīlu dzīvi. Un, kad pienāk vasara… es esmu mazliet piezemētāka kā pavasarī, bet tāda joprojām tik pat enerģiska, es ieslīgtu tādā kā eiforijā trīs mēnešu garumā. Es dzīvoju, un tagad, kad uz to atskatās – man šķiet nereāli, jo vasarā esmu… kaut kas tik ļoti dīvains. Es mīlu.(šeit nekas neseko, teikums ir īss, bet pasaka pietiekami daudz)… un tad nāk Rudens, par kuru vēl īsti domāt negribās, jo, sķiet, ka tas tikko tikai aizgājis! Rudenī parasti… esmu jokaina. Un ne katru rudeni vienāda. Katrs rudens ir kā pārbaudījums, ne tikai man, bet arī apkartējiem, tā ir kā iekšējā cīņa. Bet , jā, katrs rudens ir savādāks. Hhh… un šodien atnāca Pavasaris un es teicu savai mamā, valdot asaras acīs:
“ES NEZINU… BET… ES VIENKĀRŠI MĪĪĪĪĪLU DZĪVI!!!”
Uz šīs nots arī atvados,
Buča, bučiņa,
kaisle.
